Tie brīži , kad liekas, ka viss brūk un jūk, ir neaptverami. Reizēm tie velkas, reizēm tie skrien. Bet domās visu laiku viss iet uz riņķi un tu pie tā piedomā neizbēgami. Pats smieklīgākais, ka tas, kas ir aizgājis, no tevis neatkāpjas, ikdienā šķiet, ka to piemin arvien biežāk un neizbēgami. Tas nozīmē, ka pēdas ir palikušas. Bet cik ilgs ir sadzīšanas process? Ja bija svarīgi , tad ilgi, ja ne tad tas ir vng. Bet jā elementāri jau ir uzlikt to otru seju, kurā nekas nav redzams, zināms, saprotams. Un vai tie vinkāršie solijumi no prata pazudīs? Vai dzirdētās dziesmas un atmiņas atkāpsies? Vrb ar laiku, bet tā vien šķiet , ka šis nav īstais brīdis. Un pats trakākais ir tas ja pietrūkst, tad zini , ka bija nozīme. Bet nejau šobrīd tas ir galvenais. Galvenais ir nepazaudēt sevi, un nekrist nelāgos kārdinājumos, jo no tā nav jēga. Jā vrb tas mirkļa kaifs ļauj atpūsties, bet tā patiesi nav, mēs tikai mēģinam aiz tā slēpties.Tas viss ir tikai pārejoši, un nepievienas problēmas dzīve neapstājas, ir jāturpina pie tā strādāt, pat ja viss vienā brīdī uzkrīt uz galvas. Esi stiprs un domā pozitīvas domas :)


Laigan beigās saproti, ka viss ko tev vajag ir vanna, konfektes, mūzika un sirds siltums(draugi, ģimene un viss ko tu pats mīli).

X: Signe es milu tevi :) ko lai es daru tagad,ka lai iekaroju tavu sirdi? 
Es :kr4 ir tā, mīli mani, baro mani, iepriecini, un nedaudz cieni, man pietiks :D